Annija Belogrudova

Vasara ir beigusies, un jaunais mācību gads sācies. Iespējams, skolās pirmā domraksta tēma bija par to, kā tika pavadīts vasaras brīvlaiks. Šī doma liek man saņemties un izdarīt nepaveikto – dalīties pārdomās par manu šīs vasaras pozitīvāko dejas vērojuma pieredzi, horeogrāfes Lienes Gravas kustību izrādi bērniem “pusOtrs” (dejo: Ģirts Bisenieks, Ivars Broničs, Egija Abaroviča un Aldis Liepiņš). Izrāde veidota Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros un izrādīta Vecpuišu parkā Andreja Upīša ielas nama teritorijā. Izrāde ir stāsts par bērniem, kas spēlējas kādas mājas pagalmā. Tās galvenie varoņi – divi dvīņubrāļi, starp kuriem valda pozitīva sāncensība, kas ir arī izrādes virzītājspēks.

Izrādes veidotāji radījuši darbu, kas lieki nemoralizē un nemēģina audzināt ne bērnus, ne vecākus, tā vietā caur kustību un asprātīgām mizanscēnām parāda bērnu dzīvesprieku, fantāzijas bagātību, alkas pēc spēlēšanās un būšanas kopā. Manuprāt, horeogrāfe kopā ar dramaturgu Artūru Dīci, komponistu Kasparu Kurdenko, mākslinieci Lauru Dišleri un dejotājiem ir tik precīzi uzķēruši bērnības esenci, ka tā ne tikai ievelk notiekošajā jaunākos skatītājus, bet arī liek pieaugušajiem atcerēties savas bērnības vasaras – izbraucienus ar tačku, ūdenskaujas, gumiju lekšanu, spļaudīšanos ar ķiršu kauliņiem, istabas “sakārtošanu”, pastumjot visu zem gultas, un tā tālāk… Ar šodienas acīm to visu gribas saukt par 20. gadsimta bērnības klasiku.

Patīkami redzēt, ka radošā komanda ir ieguldījusi ārkārtīgi daudz darba izrādes tapšanā un veikusi to ar augstu profesionalitāti. Kustību materiāla ziņā teikšu tā – izrāde “norāva jumtu”. Salīdzinājumam – festivāla programmā bija iekļauta arī kustību izrāde “Tools to rule”, ko radīja Valmieras drāmas teātra aktieri kopā ar Igaunijas dejas kompāniju “United dancers of Zuga“. Ja šai darbā aktieriskas etīdes mijās ar kustību kombinācijām, apliecinot teātru visnotaļ pozitīvo tendenci iedraudzēties ar laikmetīgo deju un meklēt jaunus mākslinieciskos ceļus ar tās palīdzību, tad izrādē “pusOtrs” kustību meklējumi ir pārgājuši jau nākamajā līmenī un balansē starp laikmetīgo deju un jauno cirku.

Izrādes tehniski sarežģītāko daļu uz saviem pleciem iznes Ģirts Bisenieks un Ivars Broničs. Kustību materiāls ir ārkārtīgi izaicinošs, un abiem dejotājiem ir uzdots izdarīt ļoti daudz – gan veikt akrobātiskus trikus, gan rāpties pa mājas sienām, gan žonglēt un, protams, dejot. Tas viss tika paveikts ar virtuozu vieglumu, reizēm pat ļaujot aizmirst, ka tas, ko izpildītāji dara, nemaz nav vienkārši. Jāuzteic arī Lienes Gravas veiksmīgā sadarbība ar dramaturgu Artūru Dīci, ar kura palīdzību bērnišķīgajā haosā panākta sižetiskā līnija, kā arī ieviestas asprātīgas un aktieriski nepārspīlētas mizanscēnas (ar Alda Liepiņa un Egijas Abarovičas palīdzību). Tās kalpo kā nemanāms atpūtas brīdis abiem solistiem, kā arī lieliski spēlējas ar izrādes temporitmu, ļaujot arī skatītājam atvilkt elpu pirms nākamās humora un triku pilnās ainas.

Tik fiziski izaicinošai, pat nesaudzīgai pieejai (īpaši dejas izrādēs) ir vairāki pozitīvie aspekti – tā, pirmkārt, pieprasa izpildītāju, kas ir gatavs šim izaicinājumam un spēj to paveikt tehniski augstā kvalitātē, otrkārt, tā ļauj izrādei būt ne tikai izklaidējošai, bet arī sniegt profesionālu baudījumu, un, treškārt, izpildītājiem nav laika “tēlot bērnus”, tāpēc ir tikai viens variants – būt nesamākslotiem un patiesiem. Dejotāju dinamisma un dabiskā dulluma pozitīvais rezultāts bija redzams skatītājos – notiekošajam līdzi dzīvoja visi. Pieaugušie smējās līdz asarām, bet bērni sajūsmā spiedza, skaļi komentēja un, piecēlušies kājās, aktīvi ziņoja vecākiem, kas notiek, un no visas sirds, nekautrējoties deva norādījumus dejotājiem, lai tie uzrīko kautiņu un iet uz batutu.

Paši izrādes veidotāji apgalvo, ka viņu mērķis ir bijis rādīt piemēru un iedvesmot bērnus kustēties un pavadīt laiku kopā ar draugiem. Bērnu uzvedība, izrādei beidzoties, liecināja par to, ka mērķis tika sasniegts – tiklīdz dejotāji bija nozuduši no redzesloka, bērni skriešus okupēja Upīša nama pagalmu, lai izmēģinātu batutu, matračus, pamētētos ar zeķēm, kas pēc izrādes bija izkaisītas pa pagalmu, un, protams, paspēlētu ķerenes. Skaisti! Man diemžēl neizdevās parunāt ar kādu no jaunākajiem izrādes skatītājiem, bet šķiet, ka viņu acīs dejotāji ar savu izpildījumu pilnīgi noteikti varētu kļūt par reālās dzīves supervaroņiem, jo izrāde “pusOtrs” ar savu dzīvespriecīgi fizisko piemēru ir daudz vērtīgāka par mūsdienu vidējo influenceri kaut kur pasaules viņā galā instagrama storijā. Turklāt šim izrādes piemēram ir viegli noticēt, jo deja/kustība ir rīcības māksla – sasniegt var tikai darot, un šī darīšana notika mūsu acu priekšā, nemontēta un patiesa.

Cerams, izrāde kalpos par piemēru arī citiem māksliniekiem radīt patiesas un augstas kvalitātes izrādes bērniem, kurās tiks ieguldīts tikpat liels darbs kā izrādēs “lielajiem”. Galu galā, ja jau domājam par to, lai bērni ēstu kvalitatīvu pārtiku, tad būtu jādomā arī par to, lai bērni patērētu arī profesionālu mākslu, jo tikai tā var izaudzināt viedu nākamo skatītāju paaudzi.

Foto: Lita Millere, Gatis Priednieks-Melnacis